Senā lībiešu kāzu dziesma par puisi, kurš ar laivu dodas uz Kurzemi pēc mīļotās, kļuvusi par latviešu nacionālo simbolu un tautas identitātes izpausmi. Jau vairāk nekā gadsimtu tās četrbalsīgā melodija korim Jurjānu Andreja apdarē, ieņēmusi vienotājas un pretošanās lomu, bet apspiestības periodos tā izskanēja arī aizliegtās valsts himnas vietā. Mūžam izaicinošs bijis dziesmas vārdu skaidrojums, pavirši tajos atklājot latviešu tautai neglaimojošas īpašības, bet vēsture pierādījusi vārdu patieso skaidrojumu – paļaujoties uz dabu, ar vēja spēku tiekties uz mērķi un pārvarēt grūtības, no jauna atklājot, nebaidoties izaicināt. Kā pretnim un neatkarīgam ne no viena cita, pastāvēt par savu vārdu un rīcību. Gadsimtu apspiestība iekodēta dziesmas tekstā, uzsverot, ka latvietis savu likteni uz priekšu ved pats. Dziesmas vārdi Pūt, vējiņi, dzen laiviņu Aizdzen mani Kurzemē. Kurzemniece man solīja Sav' meitiņu malējiņ'. Solīt, sola, bet nedeva; Teic' man' lielu dzērājiņ'. Teic man lielu dzērājiņu, Kumeliņa skrējējiņ'. Kuru krogu es izdzēru? Kam noskrēju kumeliņ'? Pats par savu naudu dzēru, Pats skrēj' savu kumeliņ'; Pūt, vējiņi, dzen laiviņu Aizdzen mani Kurzemē.